Labdarības fonds "Ticība, Cerība, Mīlestība"

Pusgadu pēc dzimšanas Nikolai tika diagnosticēta hromosomu skaita izmaiņas un sirds nepietiekamība. Pirms 10 gadiem Nikolas mammai Anastasijai piedzima bērniņš, kas nomira nākošajā dienā pēc dzimšanas sirds nepietiekamības dēļ. Nikola izdzīvoja, taču viņas attīstību aizkavēja epilepsijas lēkmes.

Aleksandrs ir 8 gadus jauns puisis. No pirmā acu uzmetiena uz šo jauko zēnu, nemaz nevarētu pateikt, ka viņam ir nopietna psiholoģiska un neiroloģiska saslimšana. Viņa diagnoze – nozīmīgi uzvedības traucējumi un runas traucējumi.

Nika Samojlova ir 4 gadus veca, viņa piedzima kā ceturtais bērns lielā, draudzīgā ģimenē. Nikas vecākās māsas un brālis piedzima bez novirzēm attīstībā, vecāki ļoti gaidīja ceturto bērniņu. Taču 16. grūtniecības nedēļā ģenētiskā skrīninga laikā, tika secināts, ka meitenei varētu būt Dauna sindroms.

Staņislavam ir 3 ar pusi gadu. Viņš piedzima vesels. Ārsti iedrošināja puiša mammu, ka, neskatoties uz smagajām dzemdībām, ar jaundzimušo viss ir kārtībā. Pēc 4 dienām mamma ar dēlu tika izrakstīti no dzemdību nama.

Miroslavs ir 8 gadus jauns puisis. Viņa mamma Irina sāka ievērot neparastu uzvedību, kad zēnam bija vien 2 gadi. Ar bērnu neveidojās saikne – bērnudārzā viņš nekomunicēja ar citiem bērniem, baidījās no cilvēkiem, izvairījās no jaunām vietām. Tajā pašā gadā viņam tika uzstādīta diagnoze – smags autisms.

Roberts Vasiļjevs ir četru ar pusi gadus jauns zēns. Jau kopš pašas dzimšanas viņš dzīvo ar nopietnām saslimšanām – saikļa (corpus collosum) agenēzija un un bronhopulmonālā displāzija, kas nozīmē, ka ir traucēta smadzeņu un elpošanas sistēmas darbība. Septiņu mēnešu vecumā viņam tikai diagnosticēta epilepsija. Uz doto brīdi uzstādītas arī citas diagnozes – bērnu cerebrālā trieka un neiromuskulārā skolioze.

Mūsu fondā “Ticība. Cerība. Mīlestība.” ar lūgumu palīdzēt vērsās Gabrielas ģimene no Daugavpils. Gabrielai tika uzstādīta diagnoze – autisms un runas attīstības aizture. Meitene gandrīz vispār nerunā, ja kaut ko vēlas, parāda uz to ar savu vai mammas roku.

Šī gada pavasarī Marika ar māsu Valēriju lēkāja uz batuta mājas pagalmā un pēkšņi viņai sāka sāpēt galva. Kad viņa iegāja atpakaļ mājās, mamma ievēroja, ka meita ar ķermeni izteikti nosliecas uz labo pusi, kā arī sejas labā puse bija šķība. Meitene iekrita mammai rokās un neko neteica.

Paskatoties uz Maksimiliānu, neviens neiedomāts, ka viņam ir nopietna saslimšana – viņš vis laiku smaida, interesējas par visu apkārt, mēģina spēlēties ar vienaudžiem un savām māsām. Viņš ir trešais bērns ģimenē, kas tika nepacietīgi gaidīts draudzīgajā ģimenē. Savos 3 gados viņš jau pats spēj ēst, vairs neizmanto pamperus.